Carnikavas muiža

Carnikavas muižas īpašnieku maiņas vēsture

Carnikavas vārds dokumentos pirmoreiz sastopams 15.g.s., kad  baznīcas amatpersonas vienojas par zvejas tiesībām Kadagas ezerā, kas atrodas Gaujas labajā krastā, Carnikavas novadā. No cita tā laika dokumenta noprotams, ka Carnikavas muiža tajā laikā piederējusi Rīgas domkapitulam.

Tālākā muižas īpašnieku maiņas vēture aprakstīta vācbaltu vēsturnieka L. fon Štrika 1885.gadā izdotajā grāmatā (von Stryk L. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands. 2. Teil – Dresden, 1885, S.68 – 69)

Vidzemes [poļu] gubernators, grāfs Hodkēvičs 1566.g. 12. decembrī Lībekas un Sāmsalas bīskapiju domkungam Johanam fon Minsteram izlēņoja par dzimtu Carnikavas muižu. Izlēņošanu 1566.g. 16. decembrī apstiprināja [Polijas] karalis Sigismunds Augusts.

 Fon Minsters muižu 1588.g. 19. martā pārdeva Ludolfam fon der Brinkenam. Fon den Brinkenu ģimene sekoja poļiem, [kas atkāpās], un Carnikavu paņēma zviedri.

Daļu no muižas (astoņas sētas) kopā ar lašu un nēģu tačiem karalis Gustavs Ādolfs 1626.g. 26. oktobrī Tigenhofā, Prūsijā, kā alodu [pilnīgu privātīpašumu] piešķīra ģenerālkambarkungam Gerdam Didrihsonam, bet otru daļu 1625.g. 25. novembrī pēc Norčēpingas tiesībām piešķīra Rīgas garnizona majoram Paulam fon Vulfam, kura mantiniekiem karaliene Kristīne 1653.g. vīra lēņa tiesības pārveidoja par aloda tiesībām. Jau 1627.g. fon Vulfs no Gerta Didrihsona par 1500 dālderiem bija nopircis muižas otru daļu.

Viņa dēls, ģenerālmajors Jakobs Johans fon Vulfs visu Carnikavas muižu 1674.g. 23. novembrī par 11 000 dālderiem pārdeva ģenerālmajoram, landrātam un landmaršalam Gustavam brīvkungam fon Mengdenam; pirkumu karalis Kārlis XI apstiprināja 1678.g.

No Gustava muižu mantoja viņa vecākais dēls, landmaršals Magnuss Gustavs brīvkungs fon Mengdens, kurš mira 1726.g. un Carnikavu atstāja tanī pašā gadā dzimušajam dēlam, vēlākajam landrātam Ernstam Reinholdam grāfam Mengdenam.

Pēc viņa nāves 1802.g. 24. janvārī Ernsta brāļa bērni par 95 000 dālderiem uz desmit gadiem ieķīlāja Carnikavu un Hilhensholmas muižu kolēģijas asesoram Frīdriham baronam Mengdenam, kurš 1818.g. 20. augustā abas muižas ieguva kā dzimtīpašumu.

Viņa dēls, bijušais kārtības tiesnesis Gustavs barons Mengdens abas muižas 1820.g. 1. oktobrī (koroborēts 1820.g. 22. novembrī) par 120 000 sudraba rubļiem uz desmit gadiem ieķīlāja tirgonim Johanam Martinam Panderam, kurš muižas 1833.g. 15. decembrī par 73 000 sudraba rubļiem cedēja savam dēlam, akadēmiķim un kolēģijas padomniekam Kristianam Heinriham fon Panderam, un 19. decembrī apstiprināja muižas viņa dzimtīpašumā. Pēdējais Carnikavu 1849.g. 8. janvārī par 83 000 sudraba rubļiem ieķīlāja Peteram Panderam.

1906.gadā muižu nopirka rūpnieks Heinrihs Gēgingers, kurš ar savu ģimeni tajā dzīvoja līdz I Pasaules karam. Kara beigās, 1917. gada 12. septembrī (30. augustā pēc vecā stila) muižas pili nodedzināja - iespējams, ka to izdarija Krievijas impērijas armija, atkāpjoties no Rīgas. Pēc kara Gēgingera ģimene vēl atgriezās Carnikavā un dzīvoja bijušajā pārvaldnieka mājā. Latvijas valsts veiktās agrārās reformas rezultātā Gēgingeri Carnikavas muižas zemi un atlikušās ēkas zaudēja. Bijusī muiža nonāca Brīvības cīņu dalībnieka Latvijas armijas pulkveža, vēlāk ģenerāļa, Mārtiņa Vācieša īpašumā.