Ieskats vēsturē

Carnikava, Sernikon, Zarnikof, Zarnikau... Cauri laikiem šis vārds dažādi skanējis, to daudzinājuši gan līvi, gan vācieši, zviedri, poļi un krievi. Jūra un Gauja, pie kuras veidojās un auga Carnikava, deva tās iedzīvotājiem iztikšanu, bet nesa arī bēdas. Postoši plūdi, kuru laikā Gauja pat mainīja gultni, ceļojošās kāpas, kas apraka mežus un mājas - to visu nācās pārdzīvot tiem, kuri apmetās skaistajā vietā pie Gaujas ietekas jūras līcī. Bet cilvēki nepadevās.

Bija laiki, kad Carnikavas vārdu zināja tālu. Slavena bija grāfa Ernesta Reinholda fon Mengdena (1726 – 1798) laikā celtā Carnikavas muižas ēka. Laikabiedri to sauca par skaistāko pili Vidzemē. Nēģu un lašu zveja, šķirnes zirgi un govju ganāmpulks nodrošināja muižai ienākumus, kas gan mazinājās, mainoties saimniekiem. Saimnieciskās aktivitātes atjaunojās, kad muižu 1906.gadā nopirka rūpnieks Heinrihs Gēgingers. Papildus zivju zvejai un piena lopkopībai viņš attīstīja arī zivju konservu ražošanu un plānoja izveidot Carnikavu par pirmšķirīgu kūrortu, izmantojot cara valdības projektētā dzelzceļa paredzamās transporta priekšrocības. Bet visiem plāniem svītru pārvilka I Pasaules karš. Tā beigās – 1917.gadā – tika nodedzināta arī Carnikavas muižas pils un citas ēkas. Kā bijušās godības liecinieki palikuši daži pils kolonnu kapiteļi – viens no tiem apskatāms Carnikavas muižas parkā (valsts nozīmes mākslas piemineklis, XVII g.s. 80.gadi) – un divi marmora lauvas, kas tagad sargā ieeju Cēsu Jaunajā pilī.

Starpkaru periodā saimnieciskās un kultūras dzīves augšupeju nodrošināja gan zvejnieku individuālais darbs, gan Zvejas rūpniecības sabiedrības darbība. Zirgu pajūgu un laivu vietā cilvēkus uz Rīgu veda autobuss un no 1933.gada arī vilciens. Attīstījās tūrisms, un rudeņos uz Carnikavu devās speciāli Nēģu vilcieni. Atbraucējus carnikavieši iepazīstināja ar nēģu zveju un apstrādi, organizēja cepto nēģu degustāciju. Šos pasākumus var traktēt kā tagadējo Nēģu svētku aizsākumu.    Un tad kārtējais kritiens atpakaļ –Latvijas okupācija un II Pasaules karš izklīdina un iznīcina Carnikavas iedzīvotājus, pārtrauc saimniecisko attīstību, nobremzē labi iesāktās kultūras aktivitātes. 

Bet ne velti Carnikavas zvejnieku raksturu ir rūdījusi dzīve pie jūras. Ar pavēli “no augšas” izveidotais kolhozs drīz vien kļuva par vienu no turīgākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijā. Savu lielāko uzplaukumu z/a “Carnikava” piedzīvoja pagājušā gadsimta 70.gados, kad zveja notika Gaujā, Baltijas jūrā un Atlantijā, zivju fabrikā ceptie nēģi un citu zivju konservi bija pieprasīti Maskavā un Ļeņingradā, un dārzniecībā audzētie ziedi greznoja daudzu puķu veikalu skatlogus.  Carnikavā uzcēla jaunu skolu, bērnudārzu, tirdzniecības centru, pasta ēku un daudzdzīvokļu mājas. Lai jauno ciematu pasargātu no plūdiem, gar Gauju uzbūvēja aizsargdambi. Arī zvejnieku privātmājas auga kā sēnes pēc lietus, cenšoties apiet striktos padomju laika dzīvojamās platības lieluma ierobežojumus. 

Pagājušā gadsimta 90.gadi Carnikavā saistās ne tikai ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, bet arī ar administratīvās patstāvības iegūšanu. 1992.gadā no Ādažiem atdalījās Carnikavas pagasts, kas 2009. gadā administratīvās reformas rezultātā pārtapa par Carnikavas novadu. 

Carnikavas novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz Lilastei. Piekto daļu novada teritorijas aizņem dabas parks “Piejūra”, kas bagāts ar liedagiem, kāpām, mežiem un ezeriem.Latvijas krāšņākās upes Gaujas grīva ir viena no retajām lielo upju ietekām jūrā, kas nav apbūvēta, un ir īpaša vieta, kur vērot upes un jūras satikšanos.