Nēģu zveja

Nēģis ir īstens Carnikavas iemītnieks. Laiku laikos vārdi nēģis un Carnikava kļuvuši gluži par sinonīmiem. 

Carnikavieši nēģus ķēra ar pasīvās zvejas rīka - tača un murdu palīdzību. Zveja ar tačiem bija izplatīta lielo upju – Daugavas, Gaujas, Salacas – lejtecēs, kur ar šo konstrukciju palīdzību ķēra augšup pa upi nārstot ejošos nēģus. Dažreiz nēģu taču galos piebūvēja tā sauktās lašu kastes lašu ķeršanai.

Carnikavā tači tika izmantoti no seniem laikiem un līdz pat 20.g.s. 60.gadu vidum, pēc tam pārgāja uz nēģu zveju ar tīkla murdiem. Tiklīdz carnikaviešu druvās labība bija novākta, tā lunkanais upes iemītnieks uzsāka savu kāzu ceļojumu no jūras pa Gauju uz augšu, nonākot zvejnieku tačos un murdos. Ne velti carnikaviešiem jau izsenis bijis kāds teiciens – “kad rudzi gubās, tad nēģi murdos”.

Tačus Gaujā sāka būvēt pēc Jāņiem, bet materiālus gatavot jau pēc pavasara sējas, jo būve bija darbietilpīga un laikietilpīga. Vispirms Gaujas gultnē iedzina pāļus – stāvkājas, tiem ieslīpi pretī citus pāļus – pretkājas, tad pāļus savienoja ar īpašām kāršu konstrukcijām un laipām, pa kurām pārvietoties. Starp stāvkājām iedzina tievākus pāļus – bostagus, pie kuriem piesēja ūdenī ielaisto murdu ceļamos kokus - ailes.

Pēc tača uzbūvēšanas to novīgoja – iegremdēja upē vīgas – no skujām sasietus kūļus, kam vidū velēnas. Vīgas aizturēja straumes nestās smiltis un veidoja pamatu, uz kura lika murdus.

Murdus pina no kārklu klūdziņām, tie sastāvēja no divām daļām – apvalka un tajā ievietota piltuvveidīga iecirkņa. Abas daļas priekšpusē ar priedes saknītēm piestiprināja pie kārklu klūgas riņķa. Nopīt labu murdu bija liela māksla.

Sākoties zutiņu sezonai, vakaros uz tača saradās vīri, ielika murdus ūdenī un palika pa nakti zvejas būdās. Naktī murdus bija jāpārlūko vairākas reizes. No rīta ap saules lēktu lūkojot pēdējo reizi, tos izcēla no ūdens un atstāja žūt atkal līdz vakaram. Ziemā paturēja ūdenī arī pa dienu, lai tie neapledotu, jo tādos apledojošos "zuteņi" nemaz nelīda iekšā. 

Noķert nēģus nemaz nebija tik vienkārši, pagalam tiem nepatika gaišais laiks – īpaši jau pilnmēness naktis. Vislabākais brīdis – tumša, bezmēness nakts, kad “vējš ir augšā” (jūras vējš).

Piemēram, 19. gs. Carnikavas muižas robežās Gaujā bija piecas taču vietas apmēram 300 metru attālumā cita no citas. No tām divās pirmajās, skaitot no upes grīvas, ķērās visbagātākie lomi. Īsi pirms ledus iešanas – Gaujas nēģu tačus ņēma nost. Visām lietām bija savs laiks un sava lietu kārtība.