Zvejas veidi

Carnikava ir ūdeņiem bagāta, tāpēc zvejoja ne tikai Gaujā, bet arī jūras līcī un apkārtējos ezeros. Tikai īsu periodu uz pavasara pusi zvejniekiem bija laiks salāpīt tīklus un vadus.

Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem.  Zemāk piedāvājām aplūkot carnikaviešiem ekonomiski nozīmīgākus zvejas veidus, kas veidoja Carnikavas zvejnieku tradīcijas:

Renģu zveja nozvejoto reņģu daudzuma dēļ, bija ļoti ienesīga. Ar tīkliem reņģes zvejoja visu gadu un atkarībā no reņģu daudzuma, meta tīklu dziļāk, vai seklāk. Ar vadu reņģes zvejoja apmēram līdz maijam. Reņģu vadi bija ap 60-120 m gari un 3 m plati, agrākos laikos vadi bija īsāki un šaurāki.  Padomju laikā reņģu nozvejai bija noteiktās kvotas un tā turpināja būt viena zvejojamām un pārstrādājamām zivīm. Interesanti, ka mūsdienās tik ļoti populārā reņģu kūpināšana izplātījās  tikai 19.gs. beigās, līdz tam reņģes ēda sālītā un svaigā veidā. Reņģu zveja ar vadiem turpinās arī mūsdienās, katru gadu pilnībā apgūstot kvotas.

Lašu zveja bija ienesīga gandrīz tikpat ļoti, cik nēģu zveja. Lašu zveja bija ienesīga no jūnija līdz septembrim, kad laši trekni un tos viegli pārdot. Vēsturiski lašus zvejoja ar vadiem un murdiem, kā arī Gaujā ar lašu būriem. Lašu vadi sastāvēja no 34 gabaliem. Tos virs ūdens turēja korķa plāksnes un gremdei apakšējai malai tika piestiprināti brezentā iešūtie oļi. Kā atceras Carnikavas iedzīvotāji, oļu maisiņus speciāli šuva zvejnieku ģimenes locekles. Lašus ķēra arī ar lašu būriem un lašu murdiem. Carnikavā lašu būri sauca arī par lašu kasti vai kummi. Īsi pirms Otrā Pasaules kara lašus ar lašu būru palīdzību zvejoja galvenokārt lašu pavairošanai. Pašlaik lašus vairs Carnikavā tikpat kā nezvejo, jo pasliktinoties ekoloģijai, lašu daudzums upēs ir samazinājis.  

Carnikavieši praktizēja arī zušu zveju ar āķiem, to gan darīja tad, kad bija lašu zvejai nepiemērots laiks. Zušu āķis sastāvēja no darvotas 4 mm resnās centrālās auklas, pie kuram bija piestiprinātas 4 mm resnas centrālās auklas ar Zušu āķis, jeb jeda bija 2 km gara ar 1000 āķiem. Šobrīd makšķerniekiem ir atļauts vienlaicīgi izmantot tikai 2 āķus. Ēsmai lietoja mazos lucīšus, sliekas un arī ņurņikus, tagad ņurņikus kā ēsmu izmantot ir aizliegts, pašlaik žušus Carnikavā vairs neķer, bet zutiņi carniekaviešu galdā tomēr ir, jo par  “zutiņiem” vēsturiski sauc Carnikavas nēģus. 

Runājot par “Carnikavas zutiņiem”  jeb ierastāk – upes nēģiem, tad to zvejas vispopulārākais zvejas rīks ir tači ar murdiem, bet arī nēģu zveja ar slotiņām, kura mūsdienās ir viens no maluzvejniecības veidiem. Slotiņa bija nopietna nēģu ķeršanas ierīce – gatavotā no apmēram divu metru gariem baltalkšņiem vai melnalkšņiem , kuru resgali bija sasieti kopā ar stiepli un kuri izskatījās pēc lielas slotas, no turienes arī nosaukums – slotiņa jeb pistonga. Mūsdienās zveja uz slotiņām nav atļauta un Carnikavā vairs nav populārā arī maluzvejnieku vidū, bet Otrā Pasaules kara laikā šāda metode bija ļoti populāra. "Carnikavas zutiņus" jeb nēģus varēja noķert arī ar plikām rokām, noķert, bet ne noturēt.

Nēģus zvejoja ziemas periodā Gaujā, bet populārā bija arī ziemas zveja ezeros, jo ezeru Carnikavas pagastā ir daudz. Zveja ziemā atšķīrās no vasaras zvejas, zvejas vietā vispirms izcirta taisnstūra āliņģi, kurā pa nakti atstāja ragavas ar vadu, lai tas neaizsaltu.... Ziemas vads sastāvēja no diviem spārniem un āmja. Zvejā piedalījās 16 zvejnieki , vadu vilka ar speciālām jostām, bet zvejniekiem pie zābakiem bija iestrādāti metāla trīsstūrīši, lai uz ezera neslīd.

Jaunu laiku, tehnoloģiju globalizācijas, kā arī Carnikavas attīstības vēstnese bija Atlantijas zveja, jaunā ēra sākās Carnikavas kolhoza laikā. Tāljūras jeb ekspedīcijas zveja starptautiskajos ūdeņos zivju baru migrēšanas vietās sniedza iespēju nopelnīt nesalīdzināmi vairāk nekā piekrastes zvejā. 1959.g. janvārī kolhozam tika nodots pirmais ”siļķu kuģis” kas februārī devās zvejā uz Atlantijas okeānā.  1960. gada dokumentos atspoguļojas ekspedīcijas rezultāti, nozvejoto zivju sugu vidū ir gan siļķes, gan sardīnes, gan laši. Kolhozam “Carnikava” piederēja arī divi Atlantijas zvejai paredzētie kuģi.

Mūsdienās zvejas tradīcijas mainās, Carnikavas zvejas kuģus vairs neapskalo Atlantijas okeāna viļņi, vairāki zvejas veidi ir aizmirsti un saglabājušies tikai jūras vilku atmiņās un uz nodzeltējošām  fotogrāfijām var redzēt vecos lašu vadus un Baltijas jūras norūdītos zvejniekus, patlaban zvejniekus nomainīja makšķernieki. Bet divas Carnikavas zvejnieku brigādes ar savām laivām nodarbojās ar piekrastes zveju un liek murdus, gaidot atpakaļ Gaujā dzimušos nēģus.

Avoti:

Uldis Siliņš, grāmata Mēs esam Carnikavieši
Kaķu mājas saimnieces Veltas Pētersones atmiņas, pierakstītas 2017. gadā