Aldonis Lūkins

Zvejnieks Aldonis Lūkins. Zvejnieku apvienības SIA “Leste” pārstāvis.

Darbs par zvejnieku

Esmu zvejnieks trešajā paaudzē. Arī mans vectēvs un tēvs bija zvejnieki. Ar tēvu sāku braukt jūrā jau skolas gados. Pēc armijas pabraucu pa Baltijas jūru uz kuģiem un tad, kad tēvs gāja pensijā, nācu strādāt šeit (red. – Carnikavā).

Tāda zvejniecības aroda jau Latvijā nav. Viss tikai ar praksi apgūts. Ejam gan nēģos, gan jūras zvejā – reņģēs, lašos, kas gan vairs nav sastopami.

Par zveju un roņiem

Uzskatu, ka vēl zveja būs, tik ar roņiem jāpacīnās, lai nav tā, ka viņi mums noēd visus lomus. Šobrīd viņi apēd praktiski visu. Gribētos tā, lai varam ar viņiem padalīties.  Pēdējos 10 gados roņu ir sevišķi daudz. Viņi lien gan tīklos, gan pie tīkliem – saplēš tos, izēd zivis un aizpeld.

No 1. augusta sākām iet uz nēģiem Gaujā. Pēdējos gadus jūrā vairs nezvejojam, jo neko nevaram tur nozvejot. Ronis visu izēd. Atceros, ka 90-tajos gados bija ļoti lieli lomi. Ir bijušas 2 tonnas lašu vienā naktī. Arī 5 tonnas nēģu vienā zvejas reizē. Tagad mēs pa visu sezonu nozvejojam tik, cik 90-tajos gados.

Paņēmieni, ko izmantojam, ir tie paši, kas agrāk. Zvejojam ar sentēvu metodēm un uzskatām, ka viņas darbojas. Piekopjam pasīvo zveju – tie ir reņģu stāvvadi un zivju murdi – noenkuroti zvejas rīki, kas tiek ielikti vienā vietā un sezonu stāv – viņus tikai maina un skalo. Ja pēc vētrām jālāpa – tad tos vedam krastā. Mainām uz citu, vai salāpām un vedam atpakaļ uz jūru. Cik varam zvejas rīkus izvietot un uzturēt kārtībā – tik darām. Pārējais ir atkarīgs tikai no dabas.

Atmiņā visvairāk palikušas labās nozvejas. Zvejnieku cerības jau vienmēr ir, ka loms būs! Ir jācer!