Arvīds Ozoliņš

Zvejnieks Arvīds Ozoliņš. Bijušais zvejnieku apvienības SIA “Grif 93” pārstāvis.

Darbs par zvejnieku

Dzimtā esmu vienīgais zvejnieks. Sākumā strādāju Turaidā – ķieģeļu ceplī, līdz mani uzaicināja būt par zvejnieku. Tie bija kolhoza laiki - divus zvejniekus pieķēra par nēģu zagšanu un nebija vairs, kas iet jūrā. Sākumā 8 mēnešus - mācījos, kā nēģu kurvji jātaisa, kā stāvvadi jālāpa. Jūrā esmu gājis 52 gadus – no 1962. gada līdz pat 2014. gadam.

Agrāk mēs bijām pulka – katrā posmā pa 16 vīru. Mums bija laba komanda, vīri bija ļoti draudzīgi. Gājām ar vadu, tacis bija jātaisa un jūrā stāvvadi jāliek. Man bija laiva, kuru sauca “Lasis”. Otra laiva mums bija “Taimiņš”. Tās taisīja Lapmežciemā.

Ir visādi bijis. Bijis tā, ka viļņi sit laivu pa pakaļgalu, bet laivā četras tonnas reņģu. Ir gadījies divu minūšu laikā ar visām reņģēm noiet pa burbuli. Trīs reiz esmu nāvei skatījies acīs – lēju ārā eļļu, lai vilnis noslāpē un tieku iekšā Gaujā. To nedrīkst darīt un stāstīt nedrīkst ar, bet tā darīja. Eļļa ir bieza, tā vilni noslāpē.

Par lielajiem lomiem agrāk

Stāvvadus taisījām paši. Mērcējām piķī un žāvējām saulē, lai nepūst. Citādi katru gadu jātaisa jauni. Kolhoza laikā katru gadu vajadzēja izpildīt arvien lielāku nozvejas plānu. Nozvejojām līdz pat 300 tonnu reņģu! Kad reņģes izbeidzās, tad sākām ar vadu iet uz lašiem. Lomi toreiz bija lieli. Lielākais loms, kas bijis - 1963. gadā vienā dienā izvilkti 900 kg taimiņu un 300 kg lašu. Vienā gadā esam nozvejojuši pat 38 tonnas lašus! Tagad neesmu dzirdējis, ka zvejnieki būtu noķēruši kaut vienu vai divus lašus. Domāju, ka pie vainas šodienas situācijai ir agrāk liktie milzīgie nozvejas plāni. Nekad nebija diezgan – vienmēr vajadzēja vairāk! Vēl - uz visām upītēm atļāva sataisīt spēkstacijas. Zivis netiek vairs uz nārstu!  Arī līcis ir piesārņots. Agrāk veseliem konteineriem jūrā visu ko gāza! Tagad indes nāk vaļā un zivis bēg projām!

Laši kā siļķes!

Reiz Jāņos bija pērkona negaiss, bet es izlauzos jūrā. Man teica: “Dullais, brauc atpakaļ!”. Caur krievu rāciju “Smena” toreiz atbildēju: “Man uz borta ir pusotra tonna lašu un vēl zveja nav galā!”. Beigās man bija 3 tonnas un 200 kg lašu! Tā kā siļķes! Tik daudz vairāk nekad neesmu redzējis!

Par nēģu cepšanu

Pats cepu nēģus pēc Ulmaņlaika receptes. Vislabākā ir alkšņu malka. Izkurinu krāsni, salieku nēģus uz restītēm – galvas uz ārpusi un astes kopā. Izcepu, līdz redz brūnumu, tad lieku katlā, uzleju vārošu ūdeni un izsutinu. Citi lej kafiju virsū. Kad viss gatavs, nēģus izņem ārā, atdzesē, tad nomazgā tīrā ūdenī, izspiež un saliek kubliņos. Pielej ūdeni, želantīnu un sāli pēc garšas.

Kāli

Agrāk nēģus arī pārdeva kālos, nevis kā tagad – kilogramos. Vienā kālā bija 30 gabali nēģu.