Ēriks Liepiņš

Zvejnieks Ēriks Liepiņš. Zvejnieku apvienības SIA “Grif 93” pārstāvis .

Darbs par zvejnieku

Par zvejnieku strādāju visu mūžu. Vectēvs un tēvs arī visu mūžu bijuši zvejnieki. Nu jau šis ir 34. gads, kad es strādāju – sāku 1983. gadā. 5 gadu vecumā vectēvs man uzdāvināja norakstītu laivu un es sāku viens pats braukt makšķerēt uz Gauju. Vēlāk tēvam braukāju līdzi jūrā. Toreiz bija tādi zvejas veidi, kas tagad ir aizliegti. Ar vadu vilka lucīšus, āķus lika uz zušiem. Āķu bija ap tūkstoti un, tie kopgarumā bija vesels kilometrs.

Par zvejniekiem Carnikavas novadā

Agrāk bija divas brigādes – mēs bijām sarkanie, otri skaitījās – mellie. Tas bija tāpēc, ka laivas mums bija bordo sarkanā krāsā, bet viņiem bija pelēkas. Toreiz tā bija prestiža lieta - par zvejnieku varēja tikt tikai tad, kad kādu iznesa pa priekšu (smejas). Tagad gan arvien mazāk un mazāk zvejnieku paliek. Esam palikuši 7 cilvēki. Agrāk bija 12 vienā posmā un divi posmi katrā brigādē. Kopā Carnikavas novadā mēs esam palikuši ap 17. Agrāk bijām vairāk par 50. Kurš tad vairs mūsdienās iet strādāt par zvejnieku? Zvejniecība vairāk ir dzīvesveids. Par zvejnieku nekur nemācās.

Par zivīm

Salīdzinoši ar agrākiem laikiem zivju palicis krietni mazāk. Domāju, ka līcis ir pārāk aizaudzis. Baltijas jūra viens liels ezers vien ir. Ja nav lielas vētras, tad ūdens šeit neapmainās. Kādreiz, kad laši bija, zvejojām līdz oktobra beigām. Tagad jau jūlija sākumā nekā nav. Nav tur dzīva gara! Varbūt tāpēc, ka līcis ir aizaudzis.

Par iešanu uz reņģēm

Uz reņģēm ejam, pirms vēl saule uzlēkusi, jo pēc tam tās spiežas jūras dibenā. Tās ceļ ar rokām, nevis ar vinčām – žņaudz uz augšu pie lielās laivas un ar rokām smeļ iekšā. Mums tas notiek tāpat, kā to darīja 50 gadu atpakaļ. Kad vēl fabrika bija, tai vajadzēja piegādāt produkciju vēl pirms septiņiem no rīta – lai var uz konveijera laist vai žāvēt. Līdz tam laikam bija jāpaspēj aizbraukt uz jūru, atbraukt, to visu izlādēt un cilvēks nāk septiņos darbā un viņam ir priekšā zivis.

Par zemledus nēģu zveju

Kā, ejot uz nēģiem ziemā, var zināt, vai ledus ir pietiekami izturīgs? Vieglākajam pāriniekam ap vidu apsien striķi, ņem ledus ķeksi un iet uz ledus. Otrs stāv krastā. Ar ķeksi sit pa ledu un ja spicais gals izsitās cauri – tālāk nevajag iet. Ja ķeksis neizsit ūdeni cauri, tad var iet līdz tai vietai droši. Un atkal tāpat, kamēr saprot, cik tālu no krasta var iet. Tad novērtē – piemēram, kādus 3-4 murdus var ielikt. Pēc dažām dienām varēs arī tālāk. Ja iebruksi – pārinieks tevi izvilks ārā! Maizes padarīšana – neko nepadarīsi!

Gadījums no nēģu zvejas ziemā

Agrāk ziemas bija labas, Gauja bija kārtīgi sasalusi. Ārā mīnus 20, bet jācērt āliņģi, lai vilktu murdus iekšā. Atceros kādu gadījumu. 90-to gadu sākumā viens no mūsējiem aiz neuzmanības iekrita paša izcirstajā āliņģī. Toreiz bija tikko parādījušies mobilie telefoni – tie bija dārgi un ne katram bija. Kā domājat, kas pirmais lidoja ārā, ja šis bija ūdenī? Mobilais! (smejas) Pēc tam, kad tikts ārā – jātiek līdz mašīnai, bet ārā mīnus 20 un gabals jāiet. Vējš pūš, cilvēks slapjš! Pasperot dažus soļus, iešana apgrūtinās, līdz paliek gandrīz neiespējama, jo bikses sāk sasalt. Ko dara pārinieks? Ņem ķeksi un sit viņam pa kājām! No visa spēka bliež pa abām, lai ledus lūst un var kājas kustināt. No malas izskatās komiski! Šķiet, ka viens skrien pakaļ un nežēlīgi ar mietu dauza otru par sazin kādiem pāri darījumiem. Nez ko šis nogrēkojies! Mašīnā kaut kā ielocījās, aizbrauca uz māju, pārģērbās un brauca strādāt tālāk – tā kā nekas nebūtu bijis!

Par brīnumiem lomos

Lomos gadījušies arī visādi brīnumi! Sevišķi pavasarī, kad jūrā auksts ūdens kā zelteris. Ir gadījies nozvejot dīvainu zivi zilā krāsā ar baltu vēderu – izskatās, kā Fugu, bet nav. Mēs to iesaucām par pļupi. Zivs mēdza piepūsties kā tenisa bumba. Provējuši neesam – ej nu sazin – lai japāņi provē (smejas)! Kad zivi iemetām ūdenī – tā negrima, bet peldēja kā pludiņš un, kad juta, ka briesmas garām – izlaida gaisu un aizpeldēja! 

Par naktstārpu ķeršanu zvejai

Reiz gribējām aizbraukt uz Latgali uz zušiem. Bija vajadzīgi naktstārpi. Tos bija grūti dabūt - lai gan pēc lietus pa nakti līda ārā jebkur, tie bija neticami uzmanīgi uz vibrāciju. Mana mamma bija sevišķi iemanījusies naktstārpu ķeršanā. Mums bija neliela siltumnīca, kur audzējām tomātus – tos katru dienu laistījām. Tur tārpus varējām atrast, bet tas bija par maz. Tad pie mājas izpļāvām riktīgu pleķi, kārtīgi salaistījām un ap pus12iem naktī gājām ārā ķert tārpus. Gāju ar lukturīti, bet lāgā tos tārpus nevarēju samanīt. Bet mamma – tikai cips un spainī, cips un atkal. Beigās arī es ieraudzīju – tārps izstiepjas garš garš, bet aste paliek aliņā un tikko, kā tas sajūt vibrāciju - kā atspere pazūd. Reizēm siltumnīcā izrāvu tārpu ar visu stādu – tomāti pa galam, bet tārps ir rokā! Rezultātā es tai vakarā noķēru 20 tārpus, bet māte – 240! Man visi pirkstu gali bija atsisti, jo zeme cieta! Es tik situ pa tukšo, a mamma tik caps un ir! Tas bija vesels medījums!

Par kompūzi

Kad braucām jūrā, lielajā motorlaivā vajadzēja būt kompūzim jeb kompasam – ja nu migla uznāk. Mēs jau tālu negājām – kādu pusotru kilometru dziļumā – uz Garciemu vai Saulkrastiem. Esam piekrastes zveja, atļauja ir uz 15 metriem – tas ir pusotru, augstākais 2 km no krasta. Kompūzis bija vajadzīgs arī, lai laivas katru gadu izietu tehnisko apskati. Kompasā bija ieliets spirts – tad viņš pareizi rādīja. Tas spirts gan sen tur bija izdzerts, tāpēc ielējām ūdeni, lai tas štrunts tur iekšā peld! (smejas) Un vienreiz uznāca migla!

Tas bija reņģu laikā un uznāca riktīgs vilnis! Kompūzis nestrādā. Zinu - kaut kur uz priekšu ir Gauja. Laiva pilna ar reņģēm – 3-4 tonnas. Tomēr Gaujai biju pabraucis garām. Dzirdu – tepat vilciens un sapratu, ka netālu ir Gaujas stacija. Iznāca, ka jāgriežas ar laivu riņķī un tai brīdi sāniski nāca vilnis. Divi viļņi –apmēram 25-30 sekundes un reņģes vairs nav, paliek tikai ūdens. Arī laiva grimst. Salēcām iekšā mazajā laiviņā un noskatījos, kā laiva piesmeļas.  iekšā. Tad braucām krastā uz dullo, kamēr atdūrāmies. Izkāpām un sākām pētīt, kur esam – Garciema vai Lilastes pusē. Tā tā laiva tur palika. Kolhoza laikā tās bija lielas nepatikšanas! Vēlāk aizbraucām tai pakaļ. Remontēja viņu pēc tam ilgi...